Nepieciešamas reformas farmaceitu izglītības programmā

Inga Zemdega-Grāpe, SIA Euroaptieka vadītāja

Reformas izglītības sistēmā ir nepieciešamas, to droši vien atzīs ikviens. Atšķiras tikai viedokļi par to, – kādas un cik daudz nepieciešamas. Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis rosina veikt izmaiņas augstākās izglītības finansēšanā, likvidējot valsts budžeta finansētas studiju vietas un mudinot studentus ņemt valsts garantētus studiju maksas kredītus. Savukārt vairāku universitāšu prorektori norāda uz nepieciešamību veidot dinamiskas studiju programmas, izmantojot inovatīvas studiju metodes, pieaicinot vieslektorus, kā vienu no lielākajiem izaicinājumiem izvirzot jauno profesionāļu atbilstību darba tirgus prasībām. Tikmēr aptiekas saskaras ar realitāti –pēc universitātes absolvēšanas aptiekā strādāt nonāk tikai retais.

Pērnā gada nogalē pieaicinot Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņu universitātes studentus tika veidota fokusa grupa ar mērķi noskaidrot studentu viedokli par pašreizējo izglītības sistēmu kā arī studentu profesijas izvēles motivātoriem. Diskusijas rezultātā tika noskaidrots, ka  studenti izvēlas farmaceita profesiju, jo pragmatiski aprēķina, ka viņu profesija vienmēr kotēsies tirgū. Tomēr pēc neilgas pastrādāšanas aptiekā topošie speciālisti pārdomā un nevēlas vairs strādāt aptiekā uzskatot, ka darbs aptiekā ir depresīvs, neperspektīvs un pretējs tam uzskatam, kāds studentam bija izveidojies iestājoties universitātē. Studenti mācību procesā saskaras arī ar problēmu - mācību programmā nemaz vai ļoti minimāli tiek iekļauti priekšmeti, kas darbam aptiekā ir ļoti nepieciešami – klientu psiholoģija, komunikācijas prasmes, tirgzinības un uzņēmējdarbības pamati, un vadības prasmes. Nonākot aptiekā, tikai retajam studentam priekšstats saskan ar realitāti, un viņi izvēlas turpināt karjeru zāļu izplatītāju vai zāļu ražotāju kompānijās.
Rodas jautājums, par kuru galvu ir lauzis ne viens vien nozares speciālists. Kas būtu jādara, lai jaunie speciālisti paliktu strādāt aptiekās? Cik ekspertu - tik viedokļu, taču grozies kā gribi, tāpat nonākam pie fakta, ka jāveic nopietna izglītības reforma, kuras virsuzdevums būtu pakārtot izglītības programmu aptieku klientu prasībām un vēlmēm.
Lūk,  mans skatījums par šo jautājumu:
Maģistru studijas programma būtu jāsadala pa specializācijām, atkarībā no tā, kur students plāno strādāt un veidot savu karjeru: aptiekā, zāļu ražotāju pārstāvniecībās vai zinātnē. Daudzi studenti norāda, ka viņiem pārāk padziļināti tiek mācīta ķīmija, analītiskā ķīmija, zināšanas, kuras strādājot aptiekā gandrīz nevar pielietot. Savukārt Organiskā sintēzes institūtā norāda, ka topošo farmaceitu ķīmijas zināšanas ir zemā līmenī. Tāpat studentiem būtu nepieciešamas psiholoģijas zināšanas, savukārt tie, kas plāno veltīt savu dzīvi zinātnei, šīs zināšanas nav nepieciešamas.
Tātad bez pamatpriekšmetiem, konkrētai specializācijai arī tiek pakārtoti mācību priekšmeti. Piemēram, tie, kas vēlas strādāt aptiekā, apgūst komunikācijas māku un klientu psiholoģiju, bet tie, kas tendēti uz zinātni - padziļināti ķīmiju. Pie tam, labi būtu, ja students izvēlas strādāt aptiekā un pēc 3 gadiem nolemj pāriet uz zinātni, viņš var papildināt zināšanas vajadzīgajos priekšmetos un pietiekami viegli pārkvalificēties. Uz šo būtisko programmas diversifikāciju norādīja arī visi fokusa grupas dalībnieki, kuri atzina, ka tādā veidā tiktu apgūti daudzi priekšmeti, kuri ir nepieciešami viņu specializācijai, bet netiktu „kalti” tādi, kuri nekad netiks pielietoti.
Ļaujot studentam apgūt tos priekšmetus un tās zināšanas, kuras tālāk viņš varēs lietot darba tirgū un „pārdot” potenciālajam darba devējam, palīdzētu ne tikai padarīt daudz kompetentākus topošos nozares profesionāļus, bet arī ļautu efektīvāk izmantot finansējumu.
Ir nepieciešamas būtiskas reformas farmaceitu izglītības un kvalifikācijas paaugstināšanas sistēmā, piemērojot farmaceitu izglītības pamatprincipus zinātnes un uzņēmējdarbības vajadzībām šodien un nākotnē.
Tāpēc vēl ir jāveic sekojošas izmaiņas:
• Bakalaura programmai būtu jābūt tādai, kas dotu tiesības pēc universitātes beigšanas patstāvīgi bez farmaceita uzraudzības pārdot visu aptiekā esošo sortimentu. Tādējādi jāparedz lielāks stundu skaits farmakoloģijai, praktiskajai farmācijai, sociālajai farmācijai un farmaceitiskajai aprūpei. Vienlaikus mācību programmā jāiekļauj priekšmetus, bez kuru pārzināšanas nav iedomājams darbs aptiekā - psiholoģija, ētika, uzņēmējdarbība, tirgzinība. Būtiski arī, lai šie priekšmeti tiktu iekļauti gan universitāšu, gan koledžas programmās.
• LU medicīnas fakultātē mācoties trīs gadus tiek iegūts veselības zinātņu bakalaura grāds farmācijā, kas atšķirībā no RSU nav pielīdzināts farmaceita asistenta statusam. Ja nav iespējams panākt, ka abās augstskolās ir vienāda programma, tad precīzākai jābūt informācijai par iegūtās izglītības statusu un šīs izglītības piemērotību darba tirgum.
• Lai studentu piesaistītu aptiekai un viņš visu studiju laiku nedarītu tikai palīgdarbus, kas rezultātā rada nepatiku pret savu profesiju, vajadzētu izveidot sistēmu, ka darbs aptiekā paralēli studijām dod tā sauktos kredītpunktus. Aptieka šajā sistēmā varētu iesaistīties brīvprātīgi. Piemēram, aptiekai Ventspilī ļoti vajag speciālistu un tā ar mācību iestādi slēdz vienošanos par studenta nodarbināšanu. Katram kursam ir sava programma, kas jāapgūst. Farmaceits, kurš aptiekā ir „atbildīgs” par studentu, saņem sertifikācijas punktus no Latvijas Farmaceitu biedrības par prakses vadīšanu. Arī studiju programmai būtu jāpārkārto tā, lai studenti reāli varētu strādāt attiecīgajās reģionu aptiekās. Piemēram, trīs dienas nodarbības, divas darbs aptiekā.
• Būtu jānodrošina, ka studentiem ir iespēja piedalīties ārzemju studiju apmaiņas programmās. Lai cik tas dīvaini arī neizklausītos ne visur tas ir un kas ir vēl sliktāk, studenti tiek atrunāti doties apmaiņas braucienos.
• Jāsaīsina apmācību kurss medicīnas speciālistiem, kuri vēlas pārkvalificēties par farmaceita asistentiem.
• Būtu arī jāatceļ obligāto prasību 2 svešvalodu zināšanām farmaceitu asistentiem. Šī prasība ir iekļauta farmaceita asistenta profesijas standartā, taču rodas jautājums cik bieži farmaceita asistents Alūksnē, Dobelē vai Saldū darbā aptiekā lieto divas svešvalodas?
• Tāpat ir nepieciešams panākt būtisku Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu novirzīšanu farmaceitu mūžizglītībai, nodrošinot augsta kvalifikācijas līmeņa uzturēšanas un pilnveidošanas iespējas farmaceitiem, jo pašlaik mūsu pašu Latvijas regulējums liedz aptiekai šo finansējumu saņemt.
Taču būtiskākais, lai šajā debašu, pārrunu un reformu periodā mēs neaizmirstu par galveno - farmaceitiskās aprūpes attīstības pamatā ir aptieka. Ražotājfirmu pārstāvji ir labi un jaunie zinātnieki ir jāaudzina, taču skaitliski mums visvairāk vajag profesionālus farmaceitus, kas strādā aptiekā. Jo profesionālāki viņi būs, jo vairāk varēs padarīt sabiedrības labā. Mums ir ļoti liels neizmantots potenciāls!

Reformas izglītības sistēmā ir nepieciešamas, to droši vien atzīs ikviens. Atšķiras tikai viedokļi par to, – kādas un cik daudz nepieciešamas. Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis rosina veikt izmaiņas augstākās izglītības finansēšanā, likvidējot valsts budžeta finansētas studiju vietas un mudinot studentus ņemt valsts garantētus studiju maksas kredītus. Savukārt vairāku universitāšu prorektori norāda uz nepieciešamību veidot dinamiskas studiju programmas, izmantojot inovatīvas studiju metodes, pieaicinot vieslektorus, kā vienu no lielākajiem izaicinājumiem izvirzot jauno profesionāļu atbilstību darba tirgus prasībām. Tikmēr aptiekas saskaras ar realitāti –pēc universitātes absolvēšanas aptiekā strādāt nonāk tikai retais.

Pērnā gada nogalē pieaicinot Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņu universitātes studentus tika veidota fokusa grupa ar mērķi noskaidrot studentu viedokli par pašreizējo izglītības sistēmu kā arī studentu profesijas izvēles motivātoriem. Diskusijas rezultātā tika noskaidrots, ka  studenti izvēlas farmaceita profesiju, jo pragmatiski aprēķina, ka viņu profesija vienmēr kotēsies tirgū. Tomēr pēc neilgas pastrādāšanas aptiekā topošie speciālisti pārdomā un nevēlas vairs strādāt aptiekā uzskatot, ka darbs aptiekā ir depresīvs, neperspektīvs un pretējs tam uzskatam, kāds studentam bija izveidojies iestājoties universitātē. Studenti mācību procesā saskaras arī ar problēmu - mācību programmā nemaz vai ļoti minimāli tiek iekļauti priekšmeti, kas darbam aptiekā ir ļoti nepieciešami – klientu psiholoģija, komunikācijas prasmes, tirgzinības un uzņēmējdarbības pamati, un vadības prasmes. Nonākot aptiekā, tikai retajam studentam priekšstats saskan ar realitāti, un viņi izvēlas turpināt karjeru zāļu izplatītāju vai zāļu ražotāju kompānijās.

Rodas jautājums, par kuru galvu ir lauzis ne viens vien nozares speciālists. Kas būtu jādara, lai jaunie speciālisti paliktu strādāt aptiekās? Cik ekspertu - tik viedokļu, taču grozies kā gribi, tāpat nonākam pie fakta, ka jāveic nopietna izglītības reforma, kuras virsuzdevums būtu pakārtot izglītības programmu aptieku klientu prasībām un vēlmēm.

Lūk,  mans skatījums par šo jautājumu:Maģistru studijas programma būtu jāsadala pa specializācijām, atkarībā no tā, kur students plāno strādāt un veidot savu karjeru: aptiekā, zāļu ražotāju pārstāvniecībās vai zinātnē. Daudzi studenti norāda, ka viņiem pārāk padziļināti tiek mācīta ķīmija, analītiskā ķīmija, zināšanas, kuras strādājot aptiekā gandrīz nevar pielietot. Savukārt Organiskā sintēzes institūtā norāda, ka topošo farmaceitu ķīmijas zināšanas ir zemā līmenī. Tāpat studentiem būtu nepieciešamas psiholoģijas zināšanas, savukārt tie, kas plāno veltīt savu dzīvi zinātnei, šīs zināšanas nav nepieciešamas.Tātad bez pamatpriekšmetiem, konkrētai specializācijai arī tiek pakārtoti mācību priekšmeti. Piemēram, tie, kas vēlas strādāt aptiekā, apgūst komunikācijas māku un klientu psiholoģiju, bet tie, kas tendēti uz zinātni - padziļināti ķīmiju. Pie tam, labi būtu, ja students izvēlas strādāt aptiekā un pēc 3 gadiem nolemj pāriet uz zinātni, viņš var papildināt zināšanas vajadzīgajos priekšmetos un pietiekami viegli pārkvalificēties. Uz šo būtisko programmas diversifikāciju norādīja arī visi fokusa grupas dalībnieki, kuri atzina, ka tādā veidā tiktu apgūti daudzi priekšmeti, kuri ir nepieciešami viņu specializācijai, bet netiktu „kalti” tādi, kuri nekad netiks pielietoti.

Ļaujot studentam apgūt tos priekšmetus un tās zināšanas, kuras tālāk viņš varēs lietot darba tirgū un „pārdot” potenciālajam darba devējam, palīdzētu ne tikai padarīt daudz kompetentākus topošos nozares profesionāļus, bet arī ļautu efektīvāk izmantot finansējumu.

Ir nepieciešamas būtiskas reformas farmaceitu izglītības un kvalifikācijas paaugstināšanas sistēmā, piemērojot farmaceitu izglītības pamatprincipus zinātnes un uzņēmējdarbības vajadzībām šodien un nākotnē.

Tāpēc vēl ir jāveic sekojošas izmaiņas:

  • Bakalaura programmai būtu jābūt tādai, kas dotu tiesības pēc universitātes beigšanas patstāvīgi bez farmaceita uzraudzības pārdot visu aptiekā esošo sortimentu. Tādējādi jāparedz lielāks stundu skaits farmakoloģijai, praktiskajai farmācijai, sociālajai farmācijai un farmaceitiskajai aprūpei. Vienlaikus mācību programmā jāiekļauj priekšmetus, bez kuru pārzināšanas nav iedomājams darbs aptiekā - psiholoģija, ētika, uzņēmējdarbība, tirgzinība. Būtiski arī, lai šie priekšmeti tiktu iekļauti gan universitāšu, gan koledžas programmās.
  • LU medicīnas fakultātē mācoties trīs gadus tiek iegūts veselības zinātņu bakalaura grāds farmācijā, kas atšķirībā no RSU nav pielīdzināts farmaceita asistenta statusam. Ja nav iespējams panākt, ka abās augstskolās ir vienāda programma, tad precīzākai jābūt informācijai par iegūtās izglītības statusu un šīs izglītības piemērotību darba tirgum.
  • Lai studentu piesaistītu aptiekai un viņš visu studiju laiku nedarītu tikai palīgdarbus, kas rezultātā rada nepatiku pret savu profesiju, vajadzētu izveidot sistēmu, ka darbs aptiekā paralēli studijām dod tā sauktos kredītpunktus. Aptieka šajā sistēmā varētu iesaistīties brīvprātīgi. Piemēram, aptiekai Ventspilī ļoti vajag speciālistu un tā ar mācību iestādi slēdz vienošanos par studenta nodarbināšanu. Katram kursam ir sava programma, kas jāapgūst. Farmaceits, kurš aptiekā ir „atbildīgs” par studentu, saņem sertifikācijas punktus no Latvijas Farmaceitu biedrības par prakses vadīšanu. Arī studiju programmai būtu jāpārkārto tā, lai studenti reāli varētu strādāt attiecīgajās reģionu aptiekās. Piemēram, trīs dienas nodarbības, divas darbs aptiekā.
  • Būtu jānodrošina, ka studentiem ir iespēja piedalīties ārzemju studiju apmaiņas programmās. Lai cik tas dīvaini arī neizklausītos ne visur tas ir un kas ir vēl sliktāk, studenti tiek atrunāti doties apmaiņas braucienos.
  • Jāsaīsina apmācību kurss medicīnas speciālistiem, kuri vēlas pārkvalificēties par farmaceita asistentiem.• Būtu arī jāatceļ obligāto prasību 2 svešvalodu zināšanām farmaceitu asistentiem. Šī prasība ir iekļauta farmaceita asistenta profesijas standartā, taču rodas jautājums cik bieži farmaceita asistents Alūksnē, Dobelē vai Saldū darbā aptiekā lieto divas svešvalodas?
  • Tāpat ir nepieciešams panākt būtisku Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu novirzīšanu farmaceitu mūžizglītībai, nodrošinot augsta kvalifikācijas līmeņa uzturēšanas un pilnveidošanas iespējas farmaceitiem, jo pašlaik mūsu pašu Latvijas regulējums liedz aptiekai šo finansējumu saņemt.

Taču būtiskākais, lai šajā debašu, pārrunu un reformu periodā mēs neaizmirstu par galveno - farmaceitiskās aprūpes attīstības pamatā ir aptieka. Ražotājfirmu pārstāvji ir labi un jaunie zinātnieki ir jāaudzina, taču skaitliski mums visvairāk vajag profesionālus farmaceitus, kas strādā aptiekā. Jo profesionālāki viņi būs, jo vairāk varēs padarīt sabiedrības labā. Mums ir ļoti liels neizmantots potenciāls!