2010.g. Latvijas Cilvēku ar īpašajām vajadzībām sadarbības organizācija Sustento veica pētījumu, kurā tika konstatēts, ka Latvijā samazinājusies pacientu pieejamība medikamentozai ārstēšanai, kam par iemeslu kalpojušas ieviestās izmaiņas valsts kompensējamo medikamentu sistēmā un pacientu līdzmaksājumu daļas palielināšana.

Tādējādi 45% pacientu kompensējamās zāles nepieciešamajā apjomā vairs iegādāties nespēj. Līdz ar to iegūst hroniskas slimības, kas vēlāk prasa no valsts ievērojamus papildu līdzekļu to ārstēšanai, kā arī palielina valsts neatliekamās palīdzības izmaksas. Šajā situācijā, par svarīgu kļūst jautājums par iespēju aptiekās piešķirt atlaides arīdzan kompensējamiem medikamentiem, lai kaut nedaudz mazinātu situāciju, ka iedzīvotāji neiegādājas ārsta izrakstītos medikamentus. Tomēr pavisam nesen tika saņemts skaidrojums kāpēc valsts institūcijas metodiski apkaro visas iespējas sniegt atlaides. Veselības Ministrija uzskata, ka atlaižu sniegšana aptiekās ir kaitējums sabiedrībai, sabiedrības un personas tiesību aizskārums un patērētāju finansiālo interešu apdraudējums.

55% aptaujāto pacientu atzīst, ka viņu veselības stāvoklis pēdējā gada laikā ir pasliktinājies. 34% pacientu atzīst, ka trūkst līdzekļu medikamentu iegādei, 31% - lai ārstētos slimnīcā, savukārt 20% norāda, ka viņiem trūkst naudas analīžu un citu izmeklējumu veikšanai. Lai risinātu šo situāciju, 32% retāk apmeklē ārstu, savukārt 27% nepērk visas ārsta izrakstītās zāles.

Lielā mērā par iemeslu šai ar vien vairāk samilzušai situācijai kalpo fakts, ka Latvijā zāļu iegādes kompensācijas apmēri ir zemākie visā Eiropas Savienībā. Turklāt finansējums kompensējamiem medikamentiem visu laiku samazinās. Piem. 2010.g. oktobrī tas tika samazināts vēl par 7 miljoniem, kaut gan jau tad Latvija atradās pēdējā vietā Eiropā. Vienlīdz svarīgi arī, ka notika izmaiņas kompensējamo medikamentu kompensācijas % apjomā, jo 2009. g. Ministru kabinets pieņēma likumu par trīs kompensācijas kategoriju ieviešanu valsts kompensējamajiem medikamentiem.

Krīzes situācija šo statistiku ir tikai pasliktinājusi, jo cilvēki izvēlas nodarboties ar pašārstēšanos, neiegādājas izrakstītos medikamentus, tādējādi iegūstot hroniskas slimības. To apliecina ne tikai iepriekšminētais pētījums, bet arī farmaceitu ikdienas novērojumi aptiekās. Līdz ar ko, diez vai vietā būtu Veselības Ministrijas izteikumi, ka Latvijā nelietderīgi tiek lietoti medikamenti.

Latvijā iedzīvotājiem ir problēmas iegādāties medikamentus, pieaug sirds un asinsvadu saslimšanu skaits, onkoloģiskās u.c. saslimšanas. Taču aptieku vēlme sniegt atlaides, atvieglojot sabiedrības līdzmaksājumu tiek traktēta kā pacientu interešu apdraudējums un personu tiesību aizskārums. Būtiski, ka arī pati Veselības ministrija atzīst, ka valstī pasliktinās iedzīvotāju veselības stāvoklis. Ministrija ļoti labi arī zina, ka arī PVN likmes palielināšanās vēl papildus pasliktināja esošo situāciju. 2009.g. tika veikti grozījumi, kas zāļu un medicīnisko ierīču piegādēm piemērojamās pievienotās vērtības nodokļa likmi paaugstināja no 5% uz 10%. Savukārt 90% kompensējamo medikamentu kategorija tika likvidēta samazinot attiecīgajām diagnozēm piemērojamo kompensāciju uz 75%, un pirms tam ar piemērojamo 75% kompensāciju diagnozēm kompensācijas apmērs tika samazināts uz 50%. Realitāte rāda, ka kompensējamiem medikamentiem atvēlētā budžeta samazinājums ievērojami pasliktināja kompensējamo zāļu un medicīnisko ierīču pieejamību pacientiem, kam kompensācija samazinājās par 25% (no 75% uz 50%) un 15% (no 90% uz 75%), palielinot finansiālā sloga nesamērīgumu starp pacientiem dažādās kompensācijas kategorijās. Tādējādi atkal radot situāciju, ka tiem, kam medikamenti ir visnepieciešamākie tos nevar iegādāties. Citiem vārdiem, atkal mēs nonākam pie apburtā loka: Pacientam vajag medikamentus, viņš tos nevar iegādāties, pacientam tas rada slimības saasinājumu, strauji pasliktinās veselības stāvoklis valstī, valsts nav gatava vairāk atvēlēt kompensējamo medikamentu budžetam, turpinot konsolidēt vēl vismaz par 3 miljoniem. Aptiekas tomēr ir gatavas nākt pretī un sniegt medikamentiem atlaides, taču valsts saka kategorisku nē, uzskatot, ka atlaižu sniegšana ir pacientu maldināšana un atlaižu piešķiršana devalvē personas tiesības un tiesiskās intereses.

Veselības ministrija ir izvēlējusies lietot vienlīdzības idejas principu, lai visiem būtu vienādi, bet dārgāk. Kaut gan ministrijas viedoklis par optimālo cenu ir pretrunā ar ministrijas vairakkārt deklarēto virzību uz zemākām cenām, tādējādi radot aplamu priekšstatu par sabiedrības solidaritāti - «Ja ir neizdevīgi, tad visiem».

Taču šeit vietā būtu pajautāt vai tieši vienotās cenas noteikšana nav cilvēka tiesību ierobežošana? Vai šādi netiek ierobežotas cilvēka tiesības izvēlēties kur iegādāties un pie kā iegādāties? Līdz kam tad mēs vienā dienā nonāksim? Līdz valsts aptiekām, valsts ražotnēm, valsts veikaliem. Būtībā atgriezīsimies sociālismā. Tādā gadījumā tad mums jānosaka, ka arī maizi veikalos drīkst tirgot tikai par vienoto cenu. Nebūs cenu diapazona, nebūs konkurences, nebūs iespēja iepirkties lētāk. Kur paliek robeža starp ieguvumu un ierobežojumu? Izskatās, ka Latvijā samērīguma izpratne pilnībā klibo. Turklāt šajā cīņā, kurā nez kāpēc Latvija ir tendēta visam uzlikt veto un tikai ierobežot, ierobežot un ierobežot, tiek aizmirsts par patērētāja tiesībām un vajadzību iegādāties medikamentus, un to, ka valsts interesēs ir palīdzēt nodrošināt šo medikamentu pieejamību.

Inga Zemdega-Grāpe